Kāda sieviete sociālajā vietnē Facebook dalījusies ar skarbu viedokli:
“Jau kādu laiku esmu nonākusi pie secinājuma, ka cilvēki NAV idioti. Vienkārši cilvēkiem, tāpat kā dažādām dzīvnieku sugām, ir atšķirīga spēja uztvert un saprast lietas. Kad šo pastāstīju savam dzīvesbiedram, viņš teica, ka tā jau ir ļoti sen zināma patiesība. Acīmredzot tā ir patiesība, kurai es piekrītu pilnībā. Tātad.
💡Ir daļa cilvēku, kas saprot visu.
🔦Ir daļa, kas saprot tad, ja rūpīgi paskaidro.
🔌Tad ir daļa, kas skatās, ko dara citi, un dara pakaļ.
⚔️Nākamie ir tie, kas kā mazie čivauvas agresīvi reaģē uz jebko, kas šķiet nesaprotams, un vienkārši aizstāvas ar bezjēdzīgas skaņas radīšanu.
🧨Un tad ir tie, kas patiešām neko nerubī un nejēdz un miera vējos turpina savas gaitas (es to saucu par “gaisma deg, bet neviena nav mājās”).
Kāpēc es par šo runāju? Jo šķiet, ka beidzot ir pienācis brīdis, kad šo teoriju var viegli pierādīt vienas konkrētas, visiem zināmas un redzamas situācijas kontekstā.
Pašizolācija.
Tiem, kuriem vienmēr atradīsies attaisnojums, kāpēc viņi ir devušies uz vispopulārākajām izklaides un atpūtas vietām tieši brīvdienās un pīķa stundās, neko neviens neieskaidros. Tur būs visi iespējamie pretargumenti, neiedziļinoties lietas būtībā. Pikti attaisnojumi.
Nu, kā tiem mazajiem, niknajiem sunīšiem, kas uzreiz rej tā, ka acis izsprāgst vēl vairāk. Tā daļa patiešām NEZINA, ka var citādi, viņi tiešām domā, ka mums ir Jūrmala, Saulkrasti un Sigulda. “Ko tad man vispār neelpot?!”, “Ko tad man tagad – ārā neiet?!”, “Ir tak zināms, ka vīrusi izplatās tieši četrās sienās!!!”, “Es vispār tieši tajā brīdī braucu ne uz turieni!!!”. Samierinieties, ka viņi tiešām tic, ka nebija citas izejas. Viņiem TAS BIJA JĀDARA. Tieši tajā virzienā un tieši tajā laikā. Viņi taču bija savos auto!
Tie, kas nerubī vispār neko, tie ir visbīstamākie, jo viņi pat neizprot mērvienības. Divi metri ir superabstrakts jēdziens. Viņi arī domā, ka tad, ja viņi nevienam neteiks, ka vakar jutās neveseli vai ar temperatūru vai ka šobrīd cieš no klepus lēkmēm, tad automātiski ir droši sabiedrībai. Jo neviens jau nezina un neredzēja. Ja nezina, tātad viss ir čiliņā. Ja es nezinu, ka, iespējams, esmu saslimis, arī viss čiliņā. Ja neviens nezina, ka esmu bijis aizlidojis uz elles ķēķi, (nevienu bilžuku pat neesmu iepostojis!), tas arī ir absolūti SAFE. Kamēr man dakteris uz pieres nav uzspiedis zīmogu, es varu kaut elpot pakausī svešam zīdainim.
Tad, kad viņu omēm pietrūks skābekļa masku vai citu dzīvībai svarīgu aparātu, tad tie būs pirmajā rindā, kas kārs pie lielā zvana Viņķeli un Kariņu un Cipuli, bet, kamēr manās mājās neviens nav ar skafandru iegāzies, viss superīgi. Bet, kā jau teicu, tur neko nevar darīt. Ja nu vienīgi klapēt ar sūdainu mietu, kā to dara uz ielām Indijā.
Bet ko var darīt?
Tiem, kam ir spēja saprast un izprast un pavilkt līdzi tos trešos, kam patīk atdarināt “gudrākos”, ir vēl ir iespēja pasargāt tieši sevi. Tāpēc es aicinātu turēties savās pozīcijās, nemest visas cerības krūmos un nemesties kopīgā “pofigisma” kustībā, jo principā tikai uz saprāta balss pleciem mēs šo kaut kā izvilksim. Un it sevišķi tas ir ļoti vajadzīgs tiem, kas neatlaidīgi kapā pa 26h maiņā, riskējot paši ar savu veselību. Nenodosim viņus.”