Nobriedušu cilvēku savā ziņā var pielīdzināt nogatavinātam auglim. Piemēram, ābolam. Ābols necenšas kļūt par bumbieri, persiku skrienot pie koučiem, uz semināriem un pašizaugsmes kursiem. Nemoka sevi ar jaunākajām diētām, lai kļūtu līdzīgs zemenei un nefantazē par to, ka kādreiz bijis apelsīns. Kādā vietā tas, iespējams, būs mazliet iebojājies, citviet tam būs pārāk bieza miziņa, vēl citā tas būs dzīvīnas sulu pārpilns.
Līdzīgi ir ar nobriedušu cilvēku – viņš nav perfekts ne ideāls. Kādu laiku jau padzīvojis šajā pasaulē un izcīnijis simtiem cīņu ar savu raksturu, emocijām un dzīvi. Sākumā vīlies, tad samierinājies un beigu beigās pieņemšanā sācis strādāt ar to, kas viņam šajā pasaulē ir dots. Un ziniet ko? Viņš ir harmonijā. Tā nav tikai pieredze, tā ir izvēle.
Luiss Kerols pasakā “Alise Brīnumzemē” raksta:
“Izvēle ir, bet nav izvēles brīvības, – domāja Alise, stāvēdama pie ieejas truša alā. Viņa zināja, ka, neskatoties uz variantu izvēles daudzveidību, viņa tūlīt tik un tā spers soli nezināmajā, tādēļ, ka ir atvedusi sevi šurp ar saviem iepriekšējiem soļiem…”