Kā tikko mēs bijām atveduši mājās savu nupat dzimušo meitiņu, viņas vecākie brāļi atskrēja pie manis, lai paziņotu, ka māsa raud, činkst vai nedaudz aizdomīgi smaržo: “Mammu, tu kādam ļoti esi vajadzīga. Mammu, mazulīte raud”. Vai arī es uz minūtiņu apsēžos, skaidri zinot, ka pēc brīža bērns pamodīsies… “Mammu, tu esi man vajadzīga!” Labi! Es jau sapratu! Nerunājot nemaz par to, ka mazās māsas vajadzības nobāl salīdzinājumā ar divu mazo brāļu vajadzībām.
Kādam nemitīgi vajag uzkost, aizsiet šņores, iedot citu zeķi, ielikt ūdenī ledus gabaliņus, iedot JAUNO skautu formu, noslaucīt puņķus, apskaut, pastāstīt pasaku, sabučot. Ir bijušas dienas, kad man šķita, ka diena nekad nebeigsies un monotonais stāvoklis, kad tu pastāvīgi “kādam esi vajadzīga” var patiesi izdarīt savu darbu un iespaidot tevi ļoti negatīvi. Taču pēkšņi man kā zibens spēriens prātā iešāvās doma: viņiem vajadzīga esmu ES. Nevis kāds cits. Neviens cits cilvēks pasaulē. Viņiem vajadzīga ir viņu MAMMA.
Jo ātrāk es spēju pieņemt to faktu, ko nozīmē būt mammai, ka es nekad neko nepaspēju, jo ātrāk es spēju atrast savu vietu un iegūt mieru šajā trakajā skrējienā šajā savas dzīves etapā.Jo ātrāk es spēju saprast, ka “mamma” – ir mans pienākums, mana privilēģija un gods. Un es esmu gatava būt tur, kur esmu vajadzīga, jebkurā diennakts laikā.
“Mamma”
– tas nozīmē, ka tikko kā es esmu 4 no rīta pēc barošanas nolikusi
mazulīti gulēt, mazajam trīsgadīgajam puikam ir rādījies briesmīgs
sapnis.
“Mamma” – tas nozīmē, ka es izdzīvoju ar kafiju un to, ko nav apēduši mani bērni.
“Mamma” – tas nozīmē, ka mēs ar vīru nedēļām ilgi nepaspējam normāli aprunāties.
“Mamma” – tas nozīmē, ka, pat neapdomājot, es viņu vajadzības nolieku pirms savējām.
“Mamma” – tas nozīmē, ka viss mans ķermenis sāp, bet sirds ir mīlestības pārpilna.
Es
esmu pārliecināta, ka pienāks diena, kad TĀ es vairs nevienam nebūšu
vajadzīga. Mani bērni aizies kur nu kurais, un būs ierauti savās dzīvēs.
Bet es viena sēdēšu kādā pansionātā (šo rakstu raksta amerikāniete un
Amerikā pansionāti ir ērti un komfortabli, tāpēc liela daļa cilvēku dod
priekšroku savas vecumdienas pavadīt tieši tā – red.) un vērošu, kā vīst
mans ķermenis. Un tad es nevienam nebūšu vajadzīga. Iespējams, būšu
kļuvusi par nastu.
Protams, viņi mani apciemos, bet manas rokas
vairs nebūs viņu mājas. Un mani skūpsti viņiem vairs nebūs dziedējoši.
Un vairs nebūs mazu zābaciņu, no kuriem tīrīt netīrumus. Un nebūs vairs
jāpiesprādzē drošības jostas pār bērnu sēdeklīšiem mašīnā. Un es pati
sev palasīšu pasaku pirms miega, septiņas reizes pec kārtas. Un vairs
nebūs mugursomu, kas jāsapako un jāizpako, nebūs pusdienu kastītes, kas
jāpiepilda. Un es esmu pārliecināta, ka mana sirds raudās, lai tikai vēl
izdzirdētu smalkās balstiņas: “Mammīt, tu kādam esi vajadzīga!”
Un
tagad man šķiet brīnišķīgas šīs agras barošanas reizes četros no rīta
mūsu mazajā, omulīgajā bērnistabā. Mēs skatāmies, kā klusi snieg sniegs
un kā pa balto, līdzeno lauku skrien zaķis. Tikai es un mana mazulīte,
kaimiņu mājās viss vēl ir tumšs un kluss. Tikai mēs sēžam un skatāmies
kā uzlec bāls mēness un pa bērnistabas sienām danco ēnas. Es un viņa –
tikai mēs divas dzirdam, kā tālumā iesaucas pūce.
Zem segas mēs viena otrai pieskaramies un es viņu šūpoju, lai viņa atkal aizmigtu. Jau četri no rīta, esmu nomocījusies, taču viss ir labi, es esmu viņai vajadzīga. Tikai es. Un arī viņa man ir vajadzīga tāpēc, ka viņa mani padara par mammu. Reiz vina gulēs mierīgi visu nakti. Reiz es sēdēšu kaut kur pansionātā, un manās rokās nebūs nekā, un es sapņošu par tām tumšajām naktīm bērnistabā. Par to laiku, kad biju viņai vajadzīga un mēs bijām tikai divas vien visā pasaulē.
Vai
es varu baudīt to, ka esmu vajadzīga? Dažkārt – bez šaubām, bet ļoti
bieži tas ir ļoti nogurdinoši. Nav arī jāizbauda katrs mirklis. Tas ir
pienākums. Dievs mani padarīja par viņu mammu. Tas ir tas stāvoklis, uz
kuru es tiecos vēl pirms biju to izpratusi.
Trīs brīvdienu laikā
mans vīrs nespēja noticēt savām ausīm, cik bieži mūsu zēni atkārtoja:
“Mamma, mamma, mamma!” – “vai viņi vienmēr tā dara?” – viņš jautāja,
neslēpjot savu izbrīnu, šausmas un līdzjūtību. – “Jā, visu dienu, katru
dienu. Tas ir mans darbs”. Un arī es esmu spiesta atzīt, ka tas ir pats
sarežģītākais darbs no visiem, kas man jebkad ir bijuši.
Pirms
bērnu piedzimšanas es biju menedžere ļoti populārā restorānu tīklā
Floridā. Sestdienas vakarā 19:30 es stāvēju bezgalīgas sķīvju padošanas
rindas galā, kad pazuda elektrība…. taču tas ir nieks, salīdzinājumā ar
to, kas notiek mūsu mājās 17:00. Un, ticiet man, klientiem
Dienvidfloridā ir grūtāk iztapt, nekā jebkuram citam. Taču tā ir dāvana,
salīdzinajumā ar maniem zēniem ar zemu cukura līmeni asinīs.
Kādreiz man bija laiks. Laiks sev. Tagad būtu labi kaut nedaudz pievērst
uzmanību saviem nagiem. Mans krūšturis uz manis vairs tikai karājas, ne
– sēž. Mans fēns, droši vien vairs nedarbojas, es to pat nezinu. Es
nevaru ieiet dušā bez skatītājiem. Es sāku lietot acu krēmu. Taču man
vairs nepārbauda personības apliecību. Tas ir apstiprinājums tam, ka
esmu māte. Pierādījums tam, ka kādam esmu vajadzīga. Tieši tagad kādam
pastāvīgi esmu vajadzīga. Tāpat kā pagājušonakt…
Trijos naktī es
dzirdu mazo kājiņu dipoņu, kas apstājas pie manas gultas. Es guļu
klusiņām, gandrīz vai neelpoju. varbūt atgriezīsies savā istabā. Jā!
“Mammu!”
“Mammu!” – balss kļūst skaļāka un uzstājīgāka.
“Jā” – es klusiņām čukstu.
“Mammīt, es tevi mīlu”.
Un viss, viņš aizgāja. Atgriezās sava gultiņā. Bet viņa vārdi vēl
joprojām skan nakts klusumā. ja vien es varētu tiem peiskarties un
piespiest tos sev klāt. Šī klusā balstiņa čukst pašus skaistākos vārdus
pasaulē. Es atgriežos miegā, bet šie vārdi iemājo manā sirdī.
Reiz
tas mazais puika kļūs par lielu vīrieti. Un viņš man vairs nečukstēs
ausī tādus mīļus vārdus nakts stundā. Es dzirdēšu vien mašīnu skaņas un
vīra krākšanu. Es mierīgi gulēšu un neuztraukšos par saslimušo bērnu vai
raudošo zīdaini. Tas vienkārši paliks manās atmiņās. Un atmiņā paliks
tie gadi, kad es biju vajadzīga, un tas bija nogurdinoši, bet īslaicīgi.
Jāpārtrauc sapņot par to, ka “reiz” viss kļūs vienkāršāk. Tāpēc, ka
patiesība ir tāda: jā, varbūt kļūs vienkāršāk, bet labāk kā šobrīd nebūs
nekad.
Šodien, kad es visa esmu vienos puņķos un mazo siekalās.
Šodien, kad es baudu to, ka mazās roķeles apķer manu kaklu. Šodiena ir
ideāla.” REIZ” man būs pedikīrs un es varēšu iet dušā bez skatītājiem.
“Reiz” es atgriezīšu sevi sev. Bet šodien es sevi atdodu citiem, es
piekūstu, es visa esmu nosmērējusies, bet mani tik ļoti mīl un tāpēc man
atkal jāiet. Es kādam esmu vajadzīga.
Autors: Megana – mamma, sieva, rakstniece, interjeriste
Tulkoja: Ginta FS
P.S.
Šis laiks, par kuru runā Megana, manā dzīvē bija pirms 12 gadiem, tikai
mazulīši bija divi uzreiz, un lielie puikas – divi skolnieciņi. Ļoti
daudz kas no tā laika man ir aizmirsies, it kā izdzisis no atmiņām,
laikam jau tas bija traks laiks. Es centos būt laba mamma un vienlaicīgi
sabiedrībā derīgs cilvēks, veiksmīga sieviete, atskatoties uz to laiku,
es vispār nesaprotu, kā to varēju, kā paliku pie pilna prāta.
Viennozīmīgi piekrītu tam, ka laiks, kad bērni ir maziņi ir gan skaists,
gan grūts un to darbu, ko dara mammas, reti kurš redz un novērtē. Taču
es bērnus neradīju tāpec, lai tiktu novērtēta.
Ja šodien man būtu
tāda iespēja, es tomēr censtos vairāk izbaudīt kopā būšanu ar saviem
mīļajiem, uzmanīgāk ieklausītos, censtos ik mirkli gūt baudu no šīs
kopā būšanas un vairāk novērtētu savu mammas lomu. Taču tas laiks ir
pagājis un es, būdama, nu jau pieaugušu bērnu (kuri vairs naktī nestāv
pie manas gultas:) ) mamma viennozīmīgi varu teikt, ka jebkurā vecumā –
ar vai bez bērniem, ir ļoti svarīgi iemācīties būt vajadzīgai un
interesantai pirmkārt sev. Ralizēties kā sievietei, personībai – lai
tad, kad bērni aizies savās dzīvēs, mana dzīve nekļūtu mazāk krāsaina,
lai tajā vietā, kur es būšu, pansionātā, savās mājāš vai kur citur, man
vienmēr būtu interesanti pašai ar sevi, lai mana iekšējā pasaule spētu
ziedēt arī bez citu lejkanniņas palīdzības:)
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/