Sieviete stāvēja pie plīts un brokastīs cepa pankūkas savam vīram. Pēkšņi viņa sajuta kāda roku uz sava pleca. Vīrieša balss teica “māmiņ”. Viņai gandrīz panna izkrita no rokām. Kas tad tas? Bērnu taču viņai nav.
Sieviete rosījās pa virtuvi un pusbalsī dziedāja. Viņa bija aizrāvusies ar procesu. Kāda roka pieskārās viņas plecam.
“Māmiņ,” – teica kāds.
Ņina baidījās pagriezties. Viņai aiz muguras stāvēja jauns puisis ap gadiem 16. Gaišiem matiem un lielām zilām acīm. Viņš skatījās uz viņu, nenovēršot skatienu. Viņš vēlreiz teica: “Māmiņ!”
Sieviete neko nespēja saprast. Bērnu viņai nebija. “Kas ir šis zēns? Kā viņš iekļuvis dzīvoklī un kāpēc sauc mani par māmiņu?”
Viņa ar grūtībām spēja izdvest pirmo vārdu.
- Puisīt, kā tu iekļuvu manā dzīvoklī?
- Jums durvis bija vaļā, es arī ienācu.
- Kāpēc tu sauc mani par māmiņu? Man nav bērnu.
- Man iedeva jūsu adresi, un es atnācu.
Izrādījās, ka šo puisi visu mūžu ir audzinājusi vecmāmiņa, un visu savu dzīvi viņš ir sapņojis, ka tad, kad izaugs, noteikti atradīs savu māmiņu. Kad viņam palika 16, viņš palūdza savai vecmāmiņai pastāstīt, kur dzīvo viņa mamma.
Vecmāmiņa negribēja neko stāstīt par zēna māti. Acīmredzot, bija noticis nepatīkams gadījums, par kuru vecmāmiņa nevēlējās atcerēties. Sirmā sieviete sameklēja savu veco blociņu un atrada steidzīgā rokrakstā pierakstītu adresi. Viņa to pārrakstīja uz atsevišķas lapiņas un iedeva zēnam. Neko nesakot, viņa iegāja savā istabā.
Zēns paņēma papīrīti, uzāva zābakus, uzmeta plecos jaku un devās meklēt adresi. Izejot uz ielas, viņš sagaidīja autobusu, no kura viņš pēc piecām pieturām izkāpa. Šeit vajadzētu dzīvot viņa mātei. Viņš atrada 7.namu un uzkāpa 3.stāvā.
Kad sarunas laikā situācija noskaidrojās, Ņina saprata, ka runa ir par viņas kaimiņieni, kas dzīvo stāvu zemāk. To sievieti sauc par Natāliju.
Noskaidrojās, ka vecmāmiņa ir sajaukusi ciparus un pierakstījusi nepareizu dzīvokļa numuru. Tā zēns nonāca Ņinas dzīvoklī.
Ņina ar Natāliju tikai sveicinājās. Parunāties nekad nesanāca, jo sieviete vienmēr bija sadrūmusi, un neviens no kaimiņiem daudz neko par viņu nezināja. Viņa bija noslēgta, vienmēr skatījās sev zem kājām un tikai īsi atņēma sveicienu. Viņa bieži sēdēja pie loga un lūkojās tālumā, it kā kādu gaidītu.
Ņina ar zēnu nokāpa uz 2.stāvu un piezvanīja pie kaimiņienes durvīm. Natālija atvēra. Ņina beidzot varēja viņā ieskatīties. Sievietes sejā bija sīkas krunciņas, pēc skata viņai varēja būt ap 50, smagi plakstiņi, plānas lūpas, šaurs deguns. Par laimīgu viņu tiešām nenosauksi. Viņa bija ģērbusies pavecā halātā un plānās čībās.
Natālija novērsa skatienu no Ņinas uz puisi un pajautāja: “Ko jūs vēlējāties?”
Tad zēns jau vērsās pie viņas: “Māmiņ!”
Tajā pašā mirklī sievietes acīs sariesās asaras un viņa metās zēnam ap kaklu.
Ņina netraucēja un devās atpakaļ uz savu stāvu.