Kādas meitenes stāsts…
2003. gada septembrī man palika 10 gadi. Šajā vecumā neviens nedomā par dzīves jēgu un vēl jo vairāk nav vēlēšanās uzzināt par citas pasaules esamību. Tomēr man izdevās pārdzīvot klīnisko nāvi un ieraudzīt nāves otru pusi.
Otrā dienā pēc manas dzimšanas dienas mēs ar brāli izgājām ārā spēlēties. Paslēpes ar mums spēlēja vēl vairāki bērni. Vecākas meitenes man ieteica labu vietu, kur noslēpties. Es, nedomājot, skrēju slēpties vecas, pamestas garāžas pagrabā. Man nebija bail, es tikai priecīgi ķiķināju, noslēpusies aiz vecām kastēm. Pēc kādām piecām minūtēm mani pārņēma neizskaidrojamas bailes un panika. Nesaprotot savu nepatīkamo sajūtu iemeslu, es nolēmu skriet laukā no slēptuves. Bet pasperot pāris soļus uz izeju, sajutu spēcīgas sāpes krūtīs, no kurām es noģību (kā man toreiz likās).
Atjēdzos es tajā pašā pagrabā, bet jau bez sāpēm. Bija viegluma un prieka sajūta. Es izskrēju no pagraba un redzēju, ka brālis skrien man pretī.
-Redz kā mani neatradi! Forši es paslēpos? – sajūsmā iekliedzos. Bet brālis klusējot aizskrēja man garām un ieskrēja pagrabā, no kura es tikko iznācu.
Neskatoties uz savu aizvainojumu uz brāli, kurš pat neiedomājās ar mani parunāt, es skrēju viņam līdzi. Tiekot lejā, es apstulbu no ieraudzītā: brālis sēdēja pārliecies pār manu ķermeni un mēģināja to atdzīvināt. Kādā mirklī viņš izdvesa dzīvniecisku bļāvienu saucot palīgā. Viņa balss bija pilna baiļu un bezizejas. Bet mani atkal apdedzināja jauns sāpju vilnis, no kurām es sāku krist nezināmā bezdibenī.
Atjēdzos es uz aukstas akmens grīdas. Atceros, ka visu laiku raudāju un skaitīju lūgšanas ”tēvs mūsu ” . Pareizāk sakot neskaitīju, bet atkārtoju tos vārdus, ko atcerējos. Bet visbiežāk atkārtoju ”Dievs palīdzi! ” . Nezinu, cik ilgi es tā sēdēju, bet jauns sāpju vilnis man atkal lika nodrebēt.
– Dašeņka! – pēkšņi es dzirdēju balsi. – Ko tu te dari? Tev vēl agri pie mums!
Atverot acis, es ieraudzīju savu vecmāmiņu, kura nomira pirms trīs gadiem. Viņa stāvēja un smaidīja man. Viņu ieskāva milzīgi rožu krūmi, kurus viņa mīlēja dzīvai esot.
Pagriežoties, es ieraudzīju vēl kādus cilvēkus. Sejas man nebija pazīstamas, bet es zināju, ka tie ir kādi tāli radinieki. Visi viņi man māja ar rokām, bet nesaprotami kāpēc, nesteidzās mani apskaut, kā tas bija pieņemts mūsu ģimenē pie katras satikšanās.
– Vecmāmiņ! Es tā pēc tevis esmu noilgojusies! – Es priecājos un pēc sekundes daļas jau biju viņai blakus. – Nāc, apskaušu tevi!
– Neuzdrošinies! – dusmīgi uzbļāva man vecmāmiņa. – Pieskarsies, paliksi šeit uz visiem laikiem. Bet tēv vēl agri. Atgriezies pie brāļa un vecākiem. Viņi jau tevi gaida.
Un atkal sāpes dedzināja manu ķermeni. Es aizvēru acis un zaudēju samaņu. Bet vecmāmiņas balss skanēja atkal.
– Steidzies! Skrien! Laidies lejā!
Es atvēru acis. Šoreiz mani ieskāva kalni, bet saule gāja uz rietu. Un es sapratu, ka man jāpaspēj aizskriet, kamēr pēdējais saules stars nav pazudis aiz horizonta.
Es viegli nolaidos lejā ielejā (es biju apmēram ap kalna vidu) , kā kaut kāds neredzams spēks sāka aizšķērsot man ceļu, atsviežot atpakaļ augšā, virsotnē. Es jau gribēju padoties, bet tad iedomājos par brāli un vecākiem.
Man tik ļoti sagribējās viņus satikt un apskaut, ka es sāku pretoties no visa spēka. Pēc vairāku minūšu sīvas cīņas, es sajutu elektrības triecienu. No sāpēm iebļāvos un ieraudājos vienlaicīgi un attapos operāciju zālē.
Kā man pēc tam stāstīja, es 7 reizes nomiru un mani 7 reizes reanimēja. Izrādās, ka toreiz, pagrabā, mana sirds apstājās no labdabīga audzēja. Tas noslēdza asiņu piekļuvi sirdij un tāpēc tā apstājās.
Operāciju es pārcietu labi un pēc divu mēnešu atlabšanas mani izrakstīja. Bet vēl joprojām sapņos pie manis nāk vecmāmiņa un slavē mani par to, ka es spēju nolaisties no kalna pie ģimenes.