1958.gada sākums, jaungada svētki, jautrība katrā mājā un nekādu rūpju. Viss jau būtu bijis labi, tikai ļaužu priecāšanos aptumšoja notikums, kas uz visiem laikiem ir iegājis vēsturē.
Zojas stāvēšana – tā ir sastingusi meitene, kura stāv istabas vidū. Varas iestādes līdz pēdējam apgalvoja, ka tās ir baumas, taču ticīgajiem šajā sakarā ir savs viedoklis.
Kā tas sākās
Zoja, tāpat kā visi citi, tovakar atzīmēja Veco jauno gadu ar draugiem. Visi bija sapulcējušies mājās pie meitenes puiša, kurš tobrīd bija izgājis darīšanās. Jautra mūzika, dejojoši pāri istabā, tikai Zojai bija skumji, viņa sēdēja pie loga un gaidīja savu puisi.
Nogurusi gaidīt, meitene paņēma no sienas “Nikolaja Brīnumdara” ikonu un teikdama, ja mans Koļa nenāk, paņemšu sev svēto. Visi mēģinājumi meiteni apturēt bija veltīgi, viņa tikai atbildēja: “Dievs mani apturēs, ja viņš, protams, ir,” un sāka griezties lēnā valsī ar ikonu rokās.
Jautrību pārtrauca pērkona dārdi un zibens spērieni, acumirklīgs uzliesmojums, un viesi nenoticēja savām acīm – Zoja stāvēja uz vietas, cieši piespiedusi sev ikonu.
Neviens pat iedomāties nevarēja, ka Dievs nav licis ilgi gaidīt sodu, jo vairāk tādēļ, ka pērkons janvārī ir kā minimums nenormāli.
Izsauktā ātrās palīdzības brigāde centās sniegt palīdzību meitenei, bet adata tā arī nespēja caurdurt meitenes ādu, nolūstot jau pašā sākumā. Neizdevās no Zojas rokām izņemt arī “Nikolaja Brīnumdara” ikonu.
Katru dienu nāca ļaudis, bija atbraukusi policija, ārsti, taču nevienam neizdevās neko izdarīt. Un apsargātāji apgalvoja, ka pa naktīm meitene izdveš savādas frāzes “Mēs aizejam bojā grēkos”.
Laiks ritēja, bet runas par Zojas stāvēšanu neapklusa. Viņa turpināja stāvēt, turot rokās ikonu.
Vienā no ticīgo svētkiem, Kristus Augšāmcelšanās dienā viņa pārstāja būt pārakmeņojusies. Ja tic tautas versijai, meitene nomira pēc trim dienām.
Patiesība vai izdomājums?
Varas iestādes bija nepiekāpīgas, apgalvojot, ka Zojas stāvēšanas nav un nevar būt. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka komunistiem notikušais nebija izdevīgs. Reliģija jau tā tika apspiesta, bet valdība apgalvoja, ka Dieva nav.
Notikums, kas aplidoja visu valsti, lika tūkstošiem cilvēku kristīties un noticēt brīnumiem. Varas iestādes likvidēja visas notikušā pēdas, baidoties, ka cilvēki atteiksies no komunisma reliģijas vārdā.
Otrkārt, pie mājas, kur viss risinājās, ik dienu notika lūgšanas. Diez vai turp kāds būtu devies, ja būtu pārliecināts, ka tas viss ir meli. Neskatoties uz to, ka 2014.gadā šī māja nodega, lūgšanas notiek līdz pat šai dienai.
Tomēr, ja skatāmies uz pasauli ar veselo saprātu, tad ir skaidrs, ka “Zojas stāvēšana” nav nekas vairāk kā izdomājums, kas aplidoja ne tikai visu pilsētu, bet arī valsti.
Par apliecinājumu šim faktam varētu būt tas, ka neskatoties uz progresīvo 1956.gadu, tam nav saglabājies neviens dokumentāls pierādījums.